.

1.

ak, draudziņ

ak draudziņ,

tu atkal raudi.

es redzu pa logu kā tu istabā dedz gaismu.

es dzirdu kā atslēgas

es dzirdu kā acis palo un sirds.

es redzu.

draudziņ? draugs?

paelpo labāk, paelpo labāk 

gaismu no zvaigznēm un laternu gaismu ar.

es redzu pa logu kā tu istabā 

laternu raudi.



2.

beidz smieties beidz smieties draugs
beidz asarās  teikt ka mīli un piedot asarās draugs.
beidz
pēc bēguma plakstiņi alkst

negribīgi un ar varu
tu paisumu manās acīs

.

solīja salu
bet man rādās kā palu mēnesī
tāds baigs
es mīlu vīrieti zaļā raupjas dzijas mehāniski adītā džemperī
bet par to man vienalga
es izbaudu asās raudas uz viņa pleca
pakrūte pludo
uz vaiga paliek bedres no raksta

viss viss
es atkal
es katra viņa aizdusa

pastaiga

Pleci, rokas
plaukstas,lāpstiņas
mugurkauls
vēders, ribas
kājas, ceļi, pēdas
īkšķis, vēl viens īkšķis
pirksti

tā es ceļot varētu ilgi
un saukt visus tavus kontinentus
vienu pēc
 otru pēc

Tev patīk upi dzert no kausa un strautus pildīt ar cigarešu miglu.
Tavos pakalnos es rāpjos
manu prieku Himalaji
tavs Ahileja paugurs.

reiz tu man teici, ka vienu dienu pienāks diena, kad..
bet es gaidu
un ir tikai vakars
un vakars vēls

 tajā laikā atiet tikai nakts transports
no pieturas kura apmaldījusies

.

tā putniņ
tagad es tev mācīšu
tagad es tev mācīšu mīlēt
un tagad tev mācu kā neticēt
kā cerēt
putniņ, lūk šādi lūkoties acīs
lūkoties acīs
 kā spogulī savās acīs
vai tu redzēji kā mākoņi slīdēja?
nē? nu tad mācies.
un tu samācies un atnāc un māci mani
es lasīšu zilbes no debesīm un vārdus
 un burtošu zvaigzni pēc zvaigznes

1

Viss jau tā mierīgi. Esmu vietā, kur vakaros bieži vien vēlos būt, un man ir aizbāzts puncis un siltas kājas. Lasu vienu no Ingām, bet tad blakus dīvānā apguļas divas reizēm kašķīgas un dažreiz pat galīgi nesajūtamas sirdis, un elpo vienā ritmā. Viens plecs sildās otra padusē, kājas saaugušas vienā.
Es iziešu. Es palūgšu jums neatbildēt, un izlaist mani.

Vismaz labi. Vismaz ārā nav kluss.
Sienāži.
 Vieni.
Baros vieni.

Mums laikam ir kaut kas kopīgs. Kopējs:
 Nav silti, tomēr.
Nav mājas, tomēr, teorētiski.
Un tā skaņa, ko izdvešam (manā gadījumā tā vēl joprojām nāk no tiem nostūriem, kas atbild par visu izņemot       to, kas raisa laimes sajūtu) ir tāda saldskābsērīga.

viens + viens     =    viens + viens

vec vec

Es izķemmēšu tavus mākoņu matus,

lai arī Tu saki,

ka tie nav tik gari,

ka sariem pat nebūs, kur aizķerties,

ka plaukstai nebūs, kur atdurties.

Es izkrāmēšu visu tukšo taru no taviem piedošanas un sāpju kambariem,

lai pietiek vietas vismaz vēl vienas ziemas iekuram.

lai arī Tu saki, ka vietas diez gan,

ka caurvējš ir labs kaut tik profilaksei.

Un tad mēs varēsim ļoti blakus, ļoti tuvu apstaigāt visas tās saskaitāmās puķu dobes,

kurās slēpjas tavas laimes un pēcpusdienas.

.

Pēdējo reizi es Tevi redzēju atspīdam Rudens salijušajos ezeros te pat pie 3. autobusa saraksta staba.
Es pat nekaunējos tajā reizē uzvilkt kapuci, kas man tik ļoti nepiestāv.
Un  es vēl un vēl  skatījos tavās acīs, un arī tas man tā īsti nepiestāv (Rītos es nevaru, rītos acīs skatīties vai tu mani sit vai paijā).

Vakar, kad atkal ne pārmaiņu pēc izdomāju aiziet pie mūsu ezera. Tur bija palikuši tikai krasti. Tik ļoti tāli krasti, ka es pat debesu maliņas neredzēju atspīdam. Tikai zeme, tikai krasti- asi, krasti- tumīgi.
Tās es nesaucu par skumjām, i nedomā! Tā tikai patiesība, tikai patiesība tā ir mazliet.

Nav ko meklēt tavas acis ezeros, kas spēj pastāvēt tikai vienu dienu.